I promised to add a few more words. The foregoing blogs are a long treatise of how Latvia came to be as it is. It is not reading matter for children or casual passersby. The following however is for children and adult alike. An English translation may be added later. In any event, here is children's story for the Latvian President, the Latvian Saeima,which may be in for a later surprise, the Latvian Ministers, their wives, children, and every Latvian who believes him and herself to be such.

THE WORMELINGEN GAZETTE
[Latvian edition.]

VURMĪŠU SAEIMAS AVĪZE

© Antons Benjamiņš

Pirmais izdevums: Kā gadījās Vurmīši?

EKSTRA! EKSTRA! JAUNĀKĀS ZIŅAS

Kādā siltā ledus skapī

Rīgas pils pagrabā

parādās Vurmīši!

LASIET! KĀ TAS NOTIKA?

Ne sen kādā Rīgas pils ledus skapī izdega gaismas spuldzīte. Ledus skapis stāvēja Rīgas pils virtuvē svarīgā vietā—netālu no plīts.

Pavāram ledus skapja durvis vienmēr bija pa rokai. Pils nama ierēdņi, ieskaitot valsts prezidentu, bieži sūtīja pieprasījumus pēc dažādiem virtuves labumiem.

Kad pavārs ievēroja, ka spuldzīte ledus skapī neiedega, viņš palūdza virtuves produktu iepircēju atvietot izdegušo spuldzi. Iepircējs apsolījās tā arī izdarīt.

Tomēr produktu iepircējam, kuram vārda bija Pindars, bija ari savas idejas.

Rīgas pils virtuve bija no retām vietām, kur viss Latvijā darbojās gandrīz vai bez problēmām. Līdz ar to gadījās reizes kad tur trūka ar ko nodarboties. Oficiantiem, ieskaitot Pindaru, nācās sēdēt un gaidīt rīkojumus, kuri—neskaitot cepumu pasūtījumus—dažreiz tik bieži nenāca.

Tas bija iemesls kāpēc, kad Pindars saņēma rīkojumu atvietot spuldzi, viņš iedomājās savu darbības lauku paplašināt nodarot vairāk, ka tiek prasīts. Tas nozīmēja, ka Pindars gāja ledus skapim pirkt nevis jaunu spuldzīti, bet nopirks pavisam jaunu ledus skapi.

Viss notika pēc Pindars plāna.

Kamēr pavārs bija izgājis pils dārzā pēc svaigiem sīpolu lokiem, Pindars ātri izveda no virtuves veco ledus skapi un to atvietoja ar jauni nopirkto. Jaunais ledus skapis gan bija viena un tā paša gada ražojums, un tāpēc nekādi nebija atšķirams no bijušā. Kad pavārs nākošreiz atvēra ledus skapi, viņš neievēroja, ka skapis bija jauns un cits.

Tas Pindaram bija liels prieks, jo viņam bija iemesli, kāpēc viss notika kā notika.

Vissvarīgākais Pindaram bija tas, ka viņš vēlējās sev iekārtot mazu privātu paslēptuvi, kur atpūtas brīžos viņš varētu, kā saka, pazust un justies kā paša cilvēks. Ko nozīmē justies kā „paša cilvēks”, to Pindars vēl nezināja, bet zināja, ka daudziem tā patīk būt, un cerēja, ka laika gaitā tas arī viņam atklāsies.

Pindaram bija zināms, ka Rīgas pils pagrabā atradās kāds mazs nelietots kambarītis, kas labi noderētu kā paslēptuve atpūtas brīžos. Lai šī paslēptuve būtu pilnībā iekārtota, tur—pēc Pindara domām—bija nepieciešams ledus skapis un dažas citas mēbeles.

Pindars bija iecerējis, ka viņš piepildīs ledus skapi ar dažādeim labumiem un delikatesēm. Viena no Pindara sevišķi iemīļotām delikatesēm bija pilnpiena pudiņš ar vaniļa mērci. Tādu pudiņu var ēst gan karstu, gan ledus skapja temperatūrā. Ja vēl Pindars varētu iegādāties televizoru un dīvānu, tad viņš būtu, tā sakot, iekārtojies pavisam ērti.

Tā pamazītiņām, Rīgas pils virtuves produktu iepircējs Pindars lika mantiņu pie mantiņas. Drīz viss bija sagatavots pirmajai ‘Atpūtas’ dienai. Bet tad notika kaut kas negaidīts, traģēdija.

Kādā pils pieņemšanas dinejā, kad Eiropas Savienības galvas pilsētas Briseles galva bija pils viesis, pie viesu galda pietrūka viena porcija pilnpiena pudiņa. Bija sanācis, kā saka, viens no pils ciemiņiem sēdēja pie tukšas bļodas.

Skrējēji no pils tūlīt izskrēja visu Vecrīgu, bet nekur pilnpiena pudiņu neatrada.

Tas nebija nekāds joks. Pils produktu iepircēju Pindaru turpat uz vietas atlaida no darba. Nepatīkamākais bija tas, ka Pindarim neļāva pieprasīt darbu atpakaļ, jo Briseles viesis bija pēc tam teicis:

“Tas nu pierāda, ka Rīga nav ne tuvu Briselei.”

Uz ko Rīgas pils Prezidents atbildēja: “Neskatoties uz to, Rīga atrodas Eiropas centrā.”

Tā sanāca, ka ledus skapis Rīgas pils pagrabā ar pilnpiena pudiņu uz viena no tā plauktiņiem tika pavisam aizmirsts. Ledus skapis un pudiņa bļoda stāvēja pagraba tumsā. Labi bija tikai tas, ka Pindars ledus skapi nebija pievienojis pie elektrības un tur bija silti.

Laiks gāja nemanot, un it kā nekas sevišķs nenotika. Tomēr drīz vien no pilnpiena pudiņa sāka augt pelējums. Pelējums pārņēma visu pudiņa bļodas virsmu, kura pēc tam izskatījās kā būtu sev uzaudzējusi bārdu.

Notikumam bija lemts iegūt vēsturisku nozīmi.

Pelējuma bārda vai mežs uz nostāvējuša pudiņa virsmas ir tik pat nenovēršams un nepieciešams kā īsts koku mežs purvā, jo tur ir dabas vide, kur spēj rasties un dzīvot mežonīgas dzīvībiņas. Viss visādas matērijas molekulas staigā un skrien pa pelējuma mežu, īpaši tad, kad dienas ir siltas.

Tā pienāca diena, kad molekulas, kas ir kā diega galiņi, sarindojās tā, ka no tām sanāca viens Vurmītis. Kas ir Vurmītis?

Pirmais Vurmītis pasaulē ienāca apaļš un pliks.

Vurmītis gulēja turpat kur parādījās. Viņam pat prātā neienāca kustēties, jo uz kurieni kustēties, ja pilnpiena pudiņš turpat zem vēdera.

Viss gāja normāli līdz piedzima otrais Vurmītis.

Tas stāvoklis mazliet mainīja. Te bija kāds, kuru laiku pa laikam varēja pabakstīt. Saprotams, tas nebija liels notikums, bet tomēr bija kaut kāds.

Tad piedzima trešais Vurmītis.

Visi trīs Vurmīši bija pārsteigti, ka zina skaitīt līdz trīs. Bet pārsteiguma mirklis drīz pārgāja, jo nekas ar to nemainījās. Kamēr visi trīs viens otru varēja laiku pa laikam pabakstīt, tas tomēr nebija nekas tāds ko varētu saukt par lielu notikumu. Visi patiesībā turpināja gulēt pelējuma meža zālē un vairāk neko.

Tad piedzima ceturtais Vurmītis, un ar viņu bija kaut kas īpašs.

Ceturtais Vurmītis piedzima ar atsperļunku. Atsperļunka nebija gadījusies nevienam no iepriekšējiem Vurmīšiem. Atsperļunka ir tāda pat ierīce kā kāja, bet izskatās kā izstiepta atspere.

Atsperļunkas kāja atklāja Vurmīšiem pavisam citas dzīves iespējas.

Ja vien visiem būtu atsperļunkas! Bet trim, kam atsperļunkas nebija, bija jānoskatās uz ceturto, kam tā bija. Drīz pirmie trīs Vurmīši sāka apskaust ceturto. Katru vakaru trīs Vurmīši veltīja lūgšanu Visumam. Viņi lūdza, lai Visums viņus apdāvina ar atsperļunkām, un lai viņi no rīta pamostos ar tādām pat kājām.

Vurmīšu lūgšanas tika atbildētas pa pusei. Ceturtais Vurmītis, klausoties savu brāļu lūgšanās, uzzināja, ko viņi vēlējās un piedāvāja atrisinājumu:

 “Vurmīšu brāļi! Man ir ideja. Es varu uztaisīt atsperļunkas pēc savas velēšanās, tāpēc esmu ar mieru atsperļunkas jums pārdot vai iznomāt. Viss, kas jums ir darāms irjāiemaksā man Ls 100.”

Tā bija brīnišķa ideja, izņemot, viens: Kur lai Vurmīši atrod naudu? Nauda neaug kokos; to nevar atrast atkritumu kaudzēs; to nevar pasūtīt neviens izņemot Valsts banka, un to nevar drukāt neviens bet Valsts drukātava pēc Valsts bankas pasūtījuma. Turklāt banka bija skopa. Ko darīt?

Neviens neko darīt nespēja, lai cik meklējās. Viss ko Vurmīši bez atsperļunkām zināja darīt (laiku pa laikam) bija lūgt ceturto Vurmīti viņiem aizdot savu.

Bet tas nebija nekāds atrisinājums. Atsperļunku aizņemšanās vairoja nepacietību un bezcerību. Tanī pašā brīdī kairinājums iegūt pašiem savas atsperļunkas veicināja Vurmīšus domāt vēl gudrāk. Domāšana veicās īpaši tad, kad Vurmīši piestiprināja aizņemto atsperļunku pie saviem vēderiņiem. Tad viņi pēkšņi varēja iedomāties viss visādus pagriezienus un dančus.

Kādā lietainā dienā, kad visi  raudāja, ka nekas nekur neiet uz priekšu, ceturtam Vurmītim kļuva nelabi. Uznāca liela depresija. Viņa iecerētais „Atsperļunku nomas veikals” gāja bankrotā pirms tas bija nodibināts un atvēries. Lai kā ceturtais Vurmītis vēlējās nomas cenas samazināt, vai pat uz pusi (Ls 50), nevienam tāda nauda nebija. Tanī pašā laikā, atsperļunkas nevarēja ražot par velti.

Notika atkārtots brīnums. Palīgā nāca kāds sapnis. Vurmīši, kuri pavadīja savu lielāko dzīves daļu gulēdami un sapņodami, uzgāja sapni, kas vienmēr noveda viņus pie zelta kaudzes. Ar trenēšanos, Vurmīši atklāja, ka ja viņi koncentrē savas acis un prātus un ieskatās melnajā bedrē (kas katram Vurmītim bija galvā, un kura sapņos bieži tur pat rēgojās), un atļāva acīm iet kur tās vēlējās, tās gandrīz katru reizi nonāca pie zelta kaudzes.

Jautājums bija, vai zelta kaudze ir īsta? Kā zelta kaudze atrada ceļu un Rīgas pils pagrabu? Un vai šis zelts ir Vurmīšiem pieejams?

Īsa atbilde ir, jā, zelts bija un ir pieejams. Interesantā kārtā, nekas vairāk nav jādara, ka pircējam vai nomātājam apgalvot, ka „zelts ir pagrabā”. Viss pēc tam notiek tā it kā zelts arī būtu kabatā. Ja netic, tad vienmēr var pasniegt papīra gabaliņu uz kura ir rakstīts, ka viss ir kā ir apgalvots.

Neviens saprotams nezināja teikt, kā zelts pils pagrabā gadījās. Viens no Vurmīšiem minēja, ka pirms uzcēla Rīgas pili, vikingu pirāti tur bija aprakuši zelta kaudzi. Vurmīts stāstīja, ka kaut kur bija dzirdējis stāstu, ka pirāti bija saņēmuši brīdinājumu, ka no Jersikas pa Daugavu uz leju brauc ķēniņš Visvaldis. Tāpēc šie zeltu apraka un aizbēga.

Acīm redzot pirāti nekad neatgriezās. Kas zin, varbūt vētra apgāza viņu laivu.

Vurmīši īpaši pie pirātu likteņa nekavējās, jo zelta atklājums visu veicināja kā par sevi. Ceturtais Vurmītis atvēra savu iecerēto „Atsperļunku nomas veikalu”, un drīz vien tā nosaukums jau bija jāpārdēvē par „Atsperļunku Nomas Superveikalu”. Ar atlaižu palīdzību un tāpēc, ka veikalam pār atsperļunkām bija monopols (tikai šis veikals un neviens cits varēja atsperļunkas pārdot), atsperļunkas iegādājās visi Vurmīši.

Tagad viss ledus skapis līgoja. Līgo dziesma skanēja plaši, līdz  kādu jauku dieniņu notika milzīgs BANG!!! Uznāca liela tumsa un melnums. Vienā momentā viss pārvērtās no laimes uz lielu nelaimi.

Bija noticis kaut kas neiedomājams. Vurmīši bija tā savairojušies, ka ledus skapī vairs nebija kur līst. Daži Vurmīši jau kliedza: “Laidiet mūs ārā!” Taču neviens nezināja kur “ārā” meklēt. Ledus skapja durvis ar vien bija vērtas ciet, un neviens nezināja, kas aiz tām. Par to, ka aiz durvīm atradās Rīgas pils pagrabs neienāca nevienam prātā.

„Atsperļūnku supernomas veikals” sāka iet uz bankrotu. Kā nu ne, ja katram Vurmītim jau bija divas atsperļunkas, pie tam katra savā krāsā.

Vurmīši tūlīt sasauca savus finansu ministrus un baņķierus uz konferenci. Konferences padome ilgi domāja, tad pasludināja, ka atrisinājums problēmai ir vienkārš. Katram Vurmītim vienu no savām divām atsperļunkām ir jāpārdod. Ja katram Vurmītim būtu tikai viena atsperļunka, tad kā jau ar vienu kāju divu kāju vietā, Vurmīši kustētos uz pusi mazāk.

Lai cik tā laba doma, Vurmīšiem bija jātiek no ledus skapja „ārā”, jo tikai „ārā” (lai kur „ārā” būtu) varēja cerēt atrast pircējus pārražotam atsperļunku skaitam.

Vurmīši vēlreiz sasauca konferenci, šoreiz ielūdzot Vurmīšu pazīstamākos domātājus un gudros. Konferences jumts kūpēja no gudrotāju sakarsētām smadzenēm.

Vurmīši domāja un domāja, bet atrisinājums kā nenāca, tā nenāca. Beigu beigās viens no Vurmīšiem iesaucās: „Vai tad Eiropas Savienības galvas pilsētas galvai ir patiesība, ka Rīga nav ne tuvu Briselei?”

 „Nē, nē! Nē!” gudrie Vurmīši atbildēja kā koris. „Rīga taču ir Eiropas centrā. Turklāt Rīgas centrs ir meklējams Rīgas pilī!”

Vurmīšu koris ledus skapī izsaucās tik spēcīgi, ka gadījās viņu balsis tika sadzirdētas Rīgas pils virtuvē, kur tajā brīdī bija ienācis Prezidents, jo viņam bija iegribējies saldējumu.

Kad Prezidents dzirdēja vārdus „Rīgas centrs ir meklējams Rīgas pilī!” pār viņa mugurkaulu pārskrēja tirpiņas.

„Kas tie, kas tur tik jauki dzied?” Prezidents jautāja pavāram.

„Patiesību sakot, es nezinu,” atbildēja pavārs. „Izklausās, ka balsis nāk no pagraba.”

„Nu, tad ejam skatīties,” teica Prezidents.

Tā gadījās, ka durvis ledus skapim atvēra pats Latvijas Prezidents, kam vārds bija Super-Jānis, Jāņa Pirmā dēls. Mēs varam tikai iedomāties, ko Prezidents Super-Jānis ieraudzīja.

Prezidenta acis satikās ar gandrīz vai neaprakstāmu skatu. Prezidentam Super-Jānim pretim skrēja vesels Vurmīšu zooloģiskais dārzs vienā balsī saukdams: „Esam ārā! Esam ārā!”

[Te stāstiņa pirmā daļa beidzās. Vēl var pastāstīt, ka virtuves pavārs uz Vurmīšiem noskaitās un izsaucās: „Prezidenta vārds nav Esam Ārā, bet Prezidents Super-Jānis”. Nākošā daļā par to, kā Vurmīši skrien pa Rīgas ielām un dod visiem, kas viņus redz, piedzīvot gan aukstas, gan karstas tirpiņas.]

Lai uzzinātu, kas notiek tālāk, lasiet nākošo
VURMĪŠU SAEIMAS AVĪZES izdevumu.